5.diena.
Ir 7dienas rīts, apmācies, no Belgradas izbraucam ap plkst. desmitiem, par laimi satiksme visai neliela un no pilsētas tiekam laukā visai zibenīgi. Tiklīdz esam izbraukuši laukā no pilsētas gar ceļa malām uzrodas atkritumu čupas, lielākas vai mazākas, bet tās ir it visur, bet vismaz beidzot laiks sāk skaidroties. Tomēr neskatoties uz šo visu, šī ir valsts, kurā ir vērts atgriezties, turklāt pirms to visu ir sabojājusi ES
Dodamies Kosovas virzienā, braucot uz šo pusi ceļi atkal maksas, bet nu jau krietni labāki un līdzenāki. Tuvojoties robežai, mazajos miestos, Getliņu ainava paveras pilnībā visur. Turklāt atkal apmācās un ik pa mirklim sāk līņāt.
Tiekam līdz robežai, kuru šķērsojam bez problēmām, vienīgi Kosovas pusē esam spiesti nopirkt apdrošināšanu, jo ar zaļo karti šeit nepietiek. Apdrošināšanas minimālais termiņš – 15 dienas, kuras līdzvērtīgas 32 eiro. Šī daļēji pastāvošā valsts sevi uzskata par ES sastāvdaļu, kaut arī ar Eiropu tai nav nekāda sakara. Itin bieži vērojamas dzeltenās zvaigznītes uz zilā fona. Ceļi visai dramatiski – šauri, līkumoti, pārsvarā pa kalniem, turklāt nelīdzeni un uz sabrukšanas robežas. Ārpus apdzīvotām vietām max atļautais ir 80 km/h, bet pārsvarā pārvietojamies 50 – 60 km/h lielu ātrumu, ja izdodas noķert kādu vietējo kravas auto, ātrums nokrīt vidēji līdz 20km/h. Dodamies uz galvaspilsētu Prištinu, cerībā ko apskatīt, jo gatavojot braucienu, par šo vietu nekādu prātīgo informāciju neievācām. Ainava visapkārt paveras visai baisa – joprojām vispārēja netīrība un atkritumi, turklāt tam visam papildus klāt nācis vispārējs būvlaukums.
It kā celtas jaunas mājas un atjaunotas karā izpostītās, bet lielai daļai process izbeidzies pusceļā. Tiekam līdz Prištinai. Ārā visai pamatīgi līst un, pavērojot to kas darās aiz loga, nav ne mazākās vēlmes pamest auto, kaut arī jau ilgi vajā doma par kā ēdama sarūpēšanu, turklāt pamazām sākam atpalikt no grafika.
Nolemjam doties tālāk, jo šodien vēl jāšķērso Albānijas robeža un jātiek pāri visai valstij uz Shkoder, kur vēl pēc dažiem desmitiem km mūs gaida vakariņas un nakts mājas. Dodamies robežas virzienā, pārsvarā braucam pēc kartes, jo navigācijā ir vien pāris galvenie ceļi. Ar nelielu maldīšanos, bet izdodas ieekonomēt gandrīz veselu stundu. Šo kilometru laikā, ainava aiz loga nemainās un ir tikai viena doma – vismaz turpmākos divdesmit gadus te nav ko darīt. Tiem, kuri grib asas izjūtas un palūkoties uz kara sekām – tie jau visu ir nokavējuši, un tie, kuri meklē valsti, kurā atpūsties un pabaudīt vietējo kultūru – Balkānos var atrast krietni labākas un interesantākas vietas.
Esam tikuši līdz robežai. Izbraucot no Kososvas, pirmo reizi liek atvērt busa bagāžnieku. Atraujot vāku, pirmais, kas izveļas ir telts tepiķīši. Robežsargs apjautājas par Katanas kastēm, apskaidroju, ka tā ir galda spēle un ar to arī mūsu saruna beidzas un dodamies uz Albānijas kontrolpunktu. Tikuši otrpus robežas – fantastika divas joslas katrā virzienā, ar svaigi uzlietu asfaltu. Tiesa, pirmos pārdesmit km šādi tādi ātruma ierobežojumi, jo tilti un pārvadi vēl nav pabeigti. Dodamies uz Shkoder, kur mūs gaida nakts mājas un vakariņas. Tā, kā ceļš ir jauns, tas nav ne mūsu navigācijā, ne arī kartēs. Braucam vadoties pēc ceļa zīmēm un meklējot apdzīvotas kartē. Tiesa, jāatzīst, šķērsojot kalnus, ceļa apzīmējumi ir visai skopi un nereti sajēga par to kur īsti esam, ir visai nosacīta. Tikuši ~70km no Shkoderas ieraugam patieso Albānijas ceļu stāvokli – pa vienai joslai katrā virzienā, neizprotami ātruma ierobežojumi, rises un citi nelīdzenumi. Par nelaimi tie ir tikai ziediņi, jo vēl pēc dažiem km, asfalta segums pazūd vispār un nu jau kratāmies pa ļoti sliktu grants ceļu. Caurbraucot kādam miestam, beidzot vietējiem varas pārstāvjiem rodas interese par busu ar tonētim logiem, kuram priekšā sēž divi čaļi ādas jakās. Ar vieglu rokas mājienu viņš liek noprast, lai piestājam malā. Pēc pāris nesaprotamām frāzēm tiek norādīts uz busa sānu durvīm, lai mēs tās atslēdzam, lai var ieskatīties iekšā. Atslēdzam durvis un tās tiek momentāli atrautas vaļā. Vietējam kārtības sargam, par izbrīnu, pirmais ko ierauga, ir uz grīdas, traukā sagriezta maize, desa un marinēti gurķīši, kā arī divas meičas, kuras viņā veras ar WTF sejas izteiksmēm. Novērtējis situāciju, durvis tiek aizvērtas un ar rokas mājienu tiek dota zīme, ka varam turpināt ceļu.
Ik pa mirklim sazvanāmies ar viesu nama saimnieku, līdz esam norunātajā randiņa vietā, turklāt ārā atkal sāk līt. Pēc dažām minūtēm mūsu vietējais draugs ierodas uz arhaiska velo, rokā turot lietussargu. Iepazīstamies, ieceļam riteni busā un braucam uz nakts mājam. Tur jau mūs sagaida uzklāts vakariņu galds – nūdeļu/olu zupa, marinēta paprika, dārzeņu salāti, visai sāļš, drūpošs siers un ļoti garšīgi pagatavota cūkgaļa. Vakariņojot sarunas nonāk līdz dārzā augošajiem vīnogulājiem un itin drīz galdā, degustēšanai, tiek celts pašbrūvēts vīns – jāatzīst, visai labs pussausais sarkanvīns. Nama saimnieks visu laiku stāsta un slavē gan savu valsti, gan pilsētu un protams, sevi, savus sasniegumus, vistas, cūkas, turklāt jebkurš teikums tika veidots, tā, lai atbildot, varētu paslavēt cik viss ir skaisti. Nelielu smīnu izsauc tas, ka viņam ir neaptverama pārliecība, ka Albānija visos tūrisma topos ir pirmajā vietā. Mēs necentāmies un nesagrāvām viņa ideoloģiju ar skaidrojumiem, ka sarindojot Eiropas valstis pēc alfabēta, šī valsts sanāk pirmā un tikai tālab viņa ir saraksta augšgalā.
Pēc vakariņām duša un dodamies pie miera.