Kaut kā tā sanāk, ka dzirdu vairāk kā citi, redzu vairāk kā citi...
Šodien izejot pusdienās, dzirdu, bļauj kaut kur kaķis. Skatos pa labi, skatos pa kreisi neredzu..Nolaižu acis uz leju....Kanalizācijas aka...Neticu..
Ieklausos un saprotu, tas mincis tak tur iekšā
Tā kā kanalizācijas vāku cilāšana mans profils ( nē, neesmu santehniķis)tad nu veru vaļā -un tur viņš ir..Nu tāds slapjš, pusdzīvs, nosalis...
Tikt iekšā un izvilkt saviem spēkiem nevaru..Nu, ko, eju uz tuvējo angāru lūgt palīdzību.
Atsaucība - kāda?- nekāda.
Zvanu uz patversmi- nevaram, varbūt pēc 4h.
Zvanu ugunsdzēsējiem- sorry, naudas pat degvielai nav.
Pilnīgi un galīgi bezceris... aiziet nevaru....
Eju vēl uz tuvējo angāru- trepes ir, jā ir... Kam vajag? Nu, kaķi glābt...Aaa.. ( visi norēcas)... bet trepes iedod.
Nu, ko ierāpos, izvilku... Zināt... 1x redzēju kā kaķis raud... nu kā cilvēks..ar asarām pār netīrajiem vaigiem un garajām ūsām... Raudājām abi...
Aizvedu pie veta...Sarunāju pagaidmājas...Un atkal kārtējie zābaki kaput un uz konferenci netieku, jo nevar tādā paskatā cilvēkos rādīties.
Bet ko es gribēju pateikt- šodien man paveicās, jo spēju izglābt, spēju palīdzēt. Lai izdodas jums arī nepazust šajā mūsdienu vienaldzības plūsmā!